Elektromedicīnas, kuras sastāvdaļa ir arī frekvenču terapija, pirmsākumi meklējami pie senajiem ēģiptiešiem.

Viņi izmantoja elektriskā zuša (Electrophorus electricus) elektrību sāpju ārstēšanai kā tā saukto "pretsāpju līdzekli" un ar to guva apbrīnojamus panākumus.

Saskaņā ar tradīcijām jau 2750 gadus pirms mūsu ēras pacienti, kas cietuši no sāpēm, tika pakļauti elektrisko zušu elektrošoku iedarbībai.

Pacientiem bija jānostājas ar abām kailām kājām uz fiksēta elektriskā zuša, kas atradās stresa vai aizsardzības pozā un tādējādi radīja spēcīgu strāvu.

Elektriskie triecieni caur kailām pēdām pastāvīgi plūda caur pacienta ekstremitātēm. Elektrotraumu pielietoja, līdz kājas kļuva nejūtīgas un sāpju sajūta mazinājās.

Kad 31. gadā pirms mūsu ēras romieši iekaroja Ēģiptes impēriju, viņu rīcībā nonāca arī ēģiptiešu medicīna.

Romas ārsts Seribonijs Largs 46. gadā pēc mūsu ēras pirmais aprakstīja elektroterapijas līdzekļus, izmantojot elektriskos zušus.

Romieši elektromedicīnu izmantoja galvenokārt galvassāpju un podagras ārstēšanai. Vēlāk šī metode tika pilnveidota, un vēstures avotos tā ir atrodama kā veiksmīga sāpju terapija romiešu medicīnā.

Diemžēl viduslaiku nemieros šis elektroterapijas veids uz daudziem gadsimtiem tika zaudēts.

Tikai 1747. gadā kādam itāļu profesoram izdevās turpināt romiešu elektromedicīniskās dziedināšanas panākumus.

Viņš uz kāda kalēja paralizētās rokas uzlika metāla kronšteinu un pacienta rokā raidīja elektriskā zuša elektrošoku. Saskaņā ar ziņojumiem kalēja meistara paralizētā roka pēc dažām terapijām atkal bija nosacīti darbspējīga.

Pamatojoties uz 1761. gada ceļojuma aprakstu, indiāņi Dienvidamerikā kā paralīzes simptomu ārstēšanas metodi izmantoja arī elektrisko zuti.

Elektriskajiem zušiem ir elektriskie orgāni, ar kuru vāju elektrisko lauku dzīvnieki orientējas un sazinās savā starpā, bet ar kuriem tie var arī raidīt spēcīgus elektriskos triecienus ar spriegumu līdz 500 voltiem.

Lielāko daļu elektriskā zuša ķermeņa virsmas klāj elektriskie orgāni. Tie patiesībā ir pārveidoti muskuļi, kas var raidīt šo augsto spriegumu.

Katrs orgāns sastāv no daudziem strāvu ģenerējošiem elementiem, no kuriem katrs rada tikai nelielu spriegumu.

Elektriskā zuša aptuveni 5 000 līdz 6 000 elektrocītu kopā var radīt līdz 500 voltu spriegumu pie 0,83 ampēru strāvas un līdz ar to 415 vatu jaudu.

Tādējādi, vienkāršāk sakot, zivs ķermenis ir kā akumulators.

Skābes veidojas muskuļos, kuru trombocīti pārklājas tūkstošiem reižu. Tās transportē elektronus no muskuļa uz muskuli. Tas rada strāvu, kas uzlādē muskuļu akumulatoru.

Vēlāk šim elektroenerģijas veidam tika radīts termins "bioelektrība".