Par Herkheimera reakciju tiek uzskatīta organisma reakcija uz baktēriju toksīniem (endotoksīniem), kas ilgst līdz pat vairākām dienām un kas rodas, ar terapiju sabrūkot lielam daudzumam patogēnu, un izraisa iekaisuma vēstnešu vielu izdalīšanos.

Nosaukums cēlies no dermatologa Karla Herxheimera (1861-1942).
Pirmo reizi šie simptomi tika novēroti pirms aptuveni 50 gadiem sifilisa ārstēšanas laikā, ko tolaik ārstēja ar lielām penicilīna devām.

Attiecībā uz elektroterapiju šis efekts rodas arī tad, ja terapijas intensitāte neatbilst pacienta pašreizējām detoksikācijas spējām.

Nekādā gadījumā nedrīkst izraisīt Herkheimera efektu, saskaņā ar moto: "Pirmā pasliktināšanās klāt, terapija darbojas!"

Īpaši pacientiem ar hroniskām slimībām vai pacientiem ar traucētu vai novājinātu imūnsistēmu attiecīgā terapija jāsāk saudzīgi. Sākotnēji īss terapijas ilgums, ko var lēnām palielināt.

Visās elektromedicīnas terapijās, kuru mērķis ir bojāt patogēnus, pacients parasti ir jāatbalsta, lai organisms varētu izvadīt no organisma toksīnus, kas rodas baktēriju līzes (šūnu izšķīdināšanas) rezultātā.

Kā palīdzēt organismam atbrīvoties no saražotajiem toksīniem, var izlasīt manā rokasgrāmatā "Vīrusi, baktērijas, sēnītes frekvenču terapijā".

Elektromedikamentozās aplikācijas mijiedarbība bez jebkādas Herkheimera reakcijas ir pilnīgi iespējama un daudz patīkamāka skartajam pacientam nekā periodisks spēcīgas baktēriju līzes izraisīts spēcīgs diskomforts! Kā jau minēts, ja rodas manāma līze, uz laiku jāsamazina vai pat jāpārtrauc ārstēšanas ilgums un intensitāte.

Vienmēr jāņem vērā attiecīgā imūnsistēmas stāvokļa un ar to saistīto ekskrēcijas spēju, kā arī elektromedicīnisko lietojumu mijiedarbība.

Saprātīgas elektromedikamentozās terapijas mērķim vajadzētu būt izvairīties no Hercheimera reakcijām un laika gaitā panākt skaidri pamanāmu terapeitisku progresu.