Amplitūda

Definīcija:

Amplitūda ir svārstību vai viļņa maksimālā pārvietojuma vai stipruma mērvienība no tā centra vai miera stāvokļa. Tas ir pamatjēdziens fizikā un inženierzinātnēs, ko izmanto dažādās jomās, piemēram, akustikā, elektrotehnikā un mehānikā.

Īpašības:

Vienība:
Amplitūdu parasti mēra tādās pašās vienībās kā attiecīgo fizikālo lielumu, piemēram, metros mehāniskiem viļņiem vai voltos elektriskajiem signāliem.
Attēlojums:
Diagrammā, kurā attēlots vilnis, amplitūda ir attālums no viļņa augstākā punkta (virsotnes) līdz viduslīnijai.

Nozīme:

Skaļums:
Akustikā skaņas viļņa amplitūda nosaka skaņas skaļumu. Lielāka amplitūda nozīmē skaļāku skaņu.
Signāla stiprums:
Elektrotehnikā amplitūda raksturo elektriskā signāla stiprumu. Lielāka amplitūda nozīmē spēcīgāku signālu.
Enerģija:
Amplitūda bieži tiek saistīta ar viļņa enerģiju. Daudziem viļņu veidiem enerģija ir proporcionāla amplitūdas kvadrātam.

Pielietojums:

Mūzika un audio:
Amplitūda ietekmē mūzikas un citu audio signālu skaļumu.
Sakari:
Signālu apstrādē amplitūda tiek modulēta, lai pārraidītu informāciju, piemēram, amplitūdas modulācijas (AM) gadījumā radio tehnoloģijā.
Mehāniskās sistēmas:
Mehāniskajās svārstību sistēmās, piemēram, svārsta vai atsperes, amplitūda raksturo maksimālo novirzi no miera stāvokļa.

Kopsavilkums:

Amplitūda ir galvenais jēdziens viļņu un vibrāciju intensitātes vai stipruma aprakstīšanai. Tai ir izšķiroša nozīme daudzos zinātniskos un tehniskos lietojumos, jo tā nosaka viļņu parādību ietekmi un enerģiju.